Esi pats savas dzīves saimnieks!

Ceturtdien, 8. septembris. Diena sākās jau plkst. 6:00. Pārliecinājos par sabiedriskā transporta kustības grafikiem. Bija jābūt drošam par laicigu nokļūšanu Rīgā. Piedalos prakstiskā seminārā par līdzatkarību "Esi pats savas dzīves saimnieks!". Seminārs notiek Narmadas tautskolā.

Pirms semināra mans būtiskākais jautājums, uz ko vēlējos rast atbildi bija saprast, kas tad ir līdzatkarība. Kā es, kā speciālists darbā ar jauniešiem, varu modelēt dažādas atbalsta programmas, lai veicinātu jauniešu personību attīstību? Šīs dienas laikā guvu daudz vairāk atbildes, kā bija jautājumu. Un protams ja jau radās atbildes tad radās arī jautājumi. Jautājumi, kas rosināja domāt, analizēt un meklēt jaunus risinājumus.

Līdzatkarība ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības. Tā ir sabiedrības problēma, bio-psiho-sociāla saslimšana. Līdzatkarība ir saistīta ar psihes attīstibas stadijām. Ir trīs psihes attīstības stadijas. 

Pirmā ir saplūšanas stadija. Tā norisinās vecumā no 0 - 7 gadiem. Tā norisinās mātei vēl esot gaidībās. Ja māte gaidot bērnu ir pastāvīgā trauksmē bērna smadzenēs šī informācija ierakstās kā norma. Un savā dzīvē šis bērns var meklēt šo "normas" stāvokli. Tas var būt adrenalīna ķeršana traucoties ar motociklu pa šoseju, tas var būt kaifa ķeršana mēģinot dažādas vielas u.tml. Saplūšanas stadijā ir būtiski radīt drošu vidi bērna attīstībai. Ja šajā stadijā vecāki nepievērš uzmanību bērnam, tas veicina mazvērtības kompleksu attīstību šim bērnam. Uzmanības nekad nevar būt par daudz.

Otrā psihes attīstības stadija ir atdalīšanās stāvoklis. Tā attīstās vecumā no 7 līdz 14 gadu vecumam. Ja vecāki ir nobrieduši, tad viņi var mierīgi palīdzēt pusaudžiem atdalīties un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Šajā stadijā bērns ir jābalsts un jādot notiekti uzdevumi. viņš ir ģimenes loceklis, līdz ar to jāuztic notiekti ģimenes pienākumi, protams, samērīgi. Tas veicinās piederības sajūtu ģimenei.

Trešā psihes attīstības stadija ir patstāvīgas dzīves stadija. Tā attīstās no 14 līdz 21 gada vecumam.Patstāvīgs cilvēks ir ar stipru iekšēji ES. Apzinās savas vajadzības un zina kā tās piepildīt. Prot atrast darbu.  Zina kā izvēlēties partneri. Zina kā ienākt attiecībās un iziet no tām. Prot plānot un organizēt savu dzīvi. Ir harmonija start to ko runā un dara. 

Ja bērns iestrēgst pirmajā stadijā pakāpeniski jāveicina patstāvība. Disfunkcionālā ģimenē bērnus bieži soda par kļūdām. līdz ar to bērns baidās no kļūdām un neko nevēlas darīt. Ja bērna iniciatīvu bloķē ar negatīviem blokiem bērns vairs nav aktīvs.

Ja bērnam ļauj eksperimentēt viņš šaņem atgriezenisko saisti - attīstās. Ja māte nav ļāvusi bērnam eksperimentēt bērns būs saspringts. Viņš sāks dzīvot kastē, kuras robežas nosaka vecāki. Iekšā nav realitāte, bet gan ģimenes stereotipi. Bērnam neveidojas elementāra sensomotorā pieredze (atmiņa, uzmanība, domāšana, runa u.c.). Šie bloki veidojās kā sienas. Mums ir jāpalīdz organizēt drošu vidi, ko visvieglāk darīt saskaroties ar realitāti. Tas var būt viss ko dara ar rokām. Jāatbalsta pašcieņa. Pirmajā psihes attīstības stadijā veidojās priekšstati par apkārtējo pasauli. Ja bērnam nav bijusi droša vide tad apkārtējā pasaule tiek uztverta kā draudoša.

Tur kur ir tava uzmanība ir arī enerģija. enerģija ir jāvelta attīstībai nevis slimībai. Tādēļ jāattīsta cilvēka veselā daļa un tad var strādāt ar slimo daļu. Būtu bezjēdzīgi panākt jaunieša ar zemu pašapziņas līmeni aktīvu līdzdalību sabiedriskajos procesos nestrādājot ar šī jaunieša pašapziņas celšanu.

Neefektīvas komunikācijas trijstūris.

Šeit ir runa par iemācīto bezpalīdzību. Svarīgi ir likt saprast ko cilvēks vēlas. Tur kur ir neefektīvs konflikts cilvēks iet pa trijstūri. Vienmēr ir jāatcerās ka glābt nav tas pats kas atbalstīt. Apgūt prasmi efektīvi komunicēt var tikai eksperimentējot savā dzīvē. Nav vienas notiektas receptes kā dzīvot. Viss atkarīgs no mūsu mērķa un konkrētās situācijas.

Viens gan ir skaidrs, līdzko jūs esat iekāpuši šajā trijstūrī, noteikti ieņemsiet visas lomas. Ja metīsieties kādu glābt, notiekti ar laiku būsiet upuris un ar laiku arī agresos.Vai ir iespējams izkļūt no šā neefektīvās komunikācijas trijstūra? Šajā trijstūrī iekļūstam tad, ja esam iestrēguši savas psihes attīstības otrajā stadijā. Un iziet no šī trijstūra var tikai ejot uz trešo psihes attīstības stadiju - kļūstot par savas dzīves saimnieku. Jāiemācās uzņemties atbildība par sevi. Nobriedusi personība spēj norobežoties no apkārt notiekošā.

Ko nozīmē palīdzība kādam cilvēkam (klientam) vai sabiedrībai kopumā? Tas ir jautājums uz ko atbildi meklē sociālā jomā strādājošie. Mēs apmazgājam bezpajumtnieku ar domu, ka mēs taču viņam palīdzam. Bet vai šis bezpajumtnieks jutīsies laimīgs? Vai varbūt sabiedrība jutīsies laimīga, ka bezpajumtnieka vairs nav? Ja man ir žēl otra cilvēka, tad es atrodos glābēja lomā. Ja man ir līdzjūtība, tad es esmu patstāvīgs.

Izveseļošanās iespējas no līdzatkarības!

Tas ir iespējams tikai tad, kad cilvēks pats vēlas mainīties. Un vienmēr ir jāatcerās, ka visiem jau nevarēs palīdzēt. Bet tiem ,kam varam palīdzēt, būs pateicīgi.

Pirmais solis ir reāla priekšstata par sevi veidošana. Ir jāuzdod sev jautājums, ko es vēlos no sevis? Jāpievērš uzmanība sev. Jo lielākā problēma līdzatkarīgam cilvēkam ir atbildības noņemšana no sevis.

Otrais solis ir pozitīva paštēla veidošana.

Trešais solis ir stiprināt cilvēka pašapziņu dodot iespēju pašam darīt un pašam pieņemt lēmumus.

Ceturtais solis ir mācīties runāt ar cilvēkiem. Jāuzlabo komunikācijas spējas.

Piektais solis ir iemācīties sajust savu ķermeni, nosaukt savas emocijas un relaksēties.

Sestais solis ir iemācīties priecāties un gūt baudu bez vielām (alkohola, narkotikām).

Septītais solis ir personības izaugsme. Stiprināt savu ES.

Astotais solis ir patstāvīgas dzīves iemaņas. Saskarsme ar realitāti.

Devītais solis ir apgūt dažādas atveseļošanas metodes.

Līdzarto ir pašsaprotami, ka nav iespējams cilvēkam iemācīt patstāvīgas dzīves prasmes neveltot laiku un enerģiju visiem iepriekšējiem soļiem.

Bieži vien ikdienā mēs dusmojamies uz visu pasauli, jo nav paveicies sasniegt iecerēto rezultātu. Tomēr palūkojoties uz procesu kā mēs nonākam pie rezultāta ir skaidrs darāmais. Pašā sākumā ir DOMAS. Mēs domājam par vēlamo. Protams mums ir EMOCIJAS saistībā ar šīm domām, kas izraisa mūsos konkrētas RĪCĪBAS. Un šī'rīcība noved pie REZULTĀTA. Rezultāts ir relaitāte. Ja rezultāts neapmierina ir jāmaina DOMAS. Tikai manot savu domāšanu var nonākt pie pozitīva rezultāta. Un nav jāmeklē vainīgie apkārt.