Latviskās dzīvesziņas pamatvērtības - mans redzējums par tām

Turpmākajos ierakstos savā dienasgrāmatā publicēšu fragmentus no Ernesta Brastiņa izdevuma "Ceroklis" trešā izdevuma. Pilnu šī izdevuma tekstu iespējams lejuplādet http://www.ailab.lv/dievturi/Ceroks/c-0v.htm 

Protams, lai nebūtu tikai un vienīgi šī izdevuma pārkopēšana dalīšos arī savās pārdomās par konkrēto jautājumu.

1. KAS IR DIEVTURĪBA?

Es Dieviņu pieminēju                            

i rītā, vakarā;                         

Še ceļos, še guļos                       

zem Dieviņa kājiņām. S. 251

Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu,

abus divus mīļi lūdzu:

No Dieviņa veselību,

no Laimiņas vieglu mūžu. 9236

 
PAR DIEVTURĪBU DĒVĒJAMA LATVIEŠU RELIĢIJA, IT ĪPAŠI TĀS KULTS.

Dievturības nosaukums atvasināts no plaši lietotā vārda 'turēt': godu turēt, labu prātu turēt, "tev nebūs citus dievus turēt" u.tml. Dievturība tad nu nozīmētu Dieva bijāšanu, ētikas un kulta pildīšanu, nesariebšanu ļaudīm un Dievam. Svešā valodā šo nosaukumu vislabāk tulkot ar vārdu kults.
Āriešu reliģijās svarīgākais ne ticēšana, bet kulta pildīšana, tādēļ nebūtu visai piemēroti latviešu reliģiju apzīmēt par 'ticību', bet gan par dievturību.

Dievturības apzīmēšanai es lietoju arī vārdu salikumu "LATVISKĀ DZĪVESZIŅA". Šis vārdu salikums pilnībā atspoguļo dievturības būtību, jo ikkatra īstena latvieša dzīve balstījās un balstās uz noteiktām vērtībām un tikumiem, kas atspoguļotas mūsu dainās. Latvju dainas ir tas, ko mūsdienās sauc par ētikas kodeksu. Tad nu mūsu senči radīja spēcīgu "ētikas kodeksu", kas ir pamats arī dievturībai un latviskajai dzīvesziņai. Šī tad nu ir arī atbilde uz nākamo jautājumu:

3. KAS IR DIEVTURĪBAS GUDRĪBAS PŪRI?

Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,        
tu dziesmiņas daudz zināji          
No sālītes, no maizītes,             no gudraja padomiņa. 14                                          

Pieci pūri man dziesmiņu

brāļ' ābeļu dārziņā;

Kad gribēju, tad dziedāju,

labas vien lasīdama. 315v.  
      
TAUTAS DZIESMAS JEB DAINAS IR GALVENAIS DIEVTURĪBAS PŪRS.

Dainas ir sacerējusi pati latviešu tauta. Tās nav ne no vienas citas tautas aizgūtas, nedz kādai citai tautai aizdotas. Daina ir jaukākā un dārgākā manta, kas pieder tikai latviešiem vien. Līdz šim laikam no tautas mutes uzrakstītas vairāk kā 500 000 tautas dziesmu. No tām Krišjānis Barons savā mūžā sakārtojis ap 218 000. Šais tautas dainās izteikts viss, ko mūsu tauta domājusi par Dievu, Laimi un Māru, par viņu turēšanu, par tikumiem, par svinīgām paražām un dzīvošanu vispārīm. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu reliģisku dziesmu, un tamdēļ ne viena cita tauta vairs lāga nevarēs atjaunot kristīgās ticības izpostīto nacionālo reliģiju. Dainu pūrs ir tik liels, ka vēl šodien nav pabeigta dziesmu vākšana un kārtošana. Citi mūsu tautas gudrību pūri, kā teikas, pasakas, parunas, nav tik dievturības gudrību pilni kā dainas, jo tie sacerēti vairāk laika kavēklim un tamdēļ izlietojami ar apdomu.

Turpinot domu par latvju dainām, ka mūsu senču radīto "ētikas kodeksu" vēlos rosinān pārdomas par esošo vertību krīzi mūsu valstī. Ja mēs katrs, varbūt pat ne īsti mācītos no galvas visas tautasdziesmas, kaut reizi izlasītu šo latvju tautas gara mantojumu un lūkotu izprast četrrindītēs apslēpto jēgu, mēs viennozīmīgi bagātinātu sevi un savus tuvākos. Un latvju dainas ir piemērotas gan mazam bērnam, gan vīram un sievai gados.