Kopš šīs vasaras piedzīvojuma latviskās dzīvesziņas skolā Jaunpiebalgā esmu atradis sevi. Latviskā dzīvesziņa ir tik tuva un reizē arī noslēpumaina. Tas ir dzīvesveids saskaņā ar dabu un sevi.
Pēdējās atziņas ko guvu lekcijā Dzīvesziņas skolā saistās ar rudeni - tieši ar laiku starp Apjumībām un Mārtiņiem. Paldies Valdim Celmam par fantastisko lekciju.
Lai izprastu latvisko gadskārtu ir jāpalūkojas uz gadu kopumā. Latviskajā gadskārtā gads tiek izprasts kā aplis, kura centrā ir saule ar saules zīmi. Savukārt šī saules zīme nav iedomājama bez centra - Dieviņa. Sākotnēji gads tika dalīts divās daļās - vasarā un ziemā. Vasara augšā un ziema apakšā. Tomēr dabā ir novērojami smalkāki procesi, līdz ar to bija nepieciešams gadu dalīt četrās daļās. Pavasaris un rudens ir smalkākas starpfāzes starp vasaras un ziemas kulmināciju. Un ja palūkojas uz rudens vietu šajā aplī, tad var redzēt, ka tas ir laiks kad mēs tuvojamies apļa apakšai. Rudens mūs ievada aizsaules ūdeņos, tieši tādēļ arī laiku starp Apjumībām un Mārtiņiem dēvē par veļu laiku jeb dievainēm.
Latviskajā dzīvesziņā laiku izprot kā ciklisku esam. Notiek atdzimšana. Reizē ar sauli atdzimst arī cilvēks.
Runājot par veļu laiku jeb dievainēm jāpiemin, ka Dainās cilvēks tiek noraksturots kā sastāvošs no trim daļām - augums, dvēsele un velis. Augums ir Māriskās pasaules daļa, dvēsele ir Dieva daļa. Velis ir smalkā daļa, kas savieno dvēseli ar augumu. Pēc cilvēka nāves ķermenis tiek nodots Māras rokās, dvēsele nonāk Dieva apcirkņos, savukārt velis dzīvo līdzās palicējiem. Un velis dzīvo tik ilgi kamēr mēs viņu barojam ar savām atmiņām. Veļu laiks ir īpašs ar veļu rituālu kam ir četras galvenās sadaļas - veļu mielasta gatavošana, veļu aicināšana, veļu mielošana un veļu promraidīšana. Veļu pasaule ir arī iztēles pasaule. Cilvēka nomiršana ir izvadīšana veļos. Veļu laiks ir aprunāšanās ar saviem senčiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru