Kā jau visas pasakas arī šī sāksies ar reiz bija.
Reiz bija puisis, respektīvi, es, kurš nebija no tiem kas varētu uzdrošināties veikt kaut ko spontānu un sev neraksturīgu (paskaidrošu sīkāk tiem kas mani nepazīst- man neraksturīgs nozīmē nevajadzīgi riskēt izjaucot ierasto dzīves ritmu) . Tomēr notika kas neticams, un par šo neticamo būs runa šajā pasakā, stāstā, jeb kā vien jums patīk nodēvēt šo vārdu savirknējumu.
Visupirms jau pats neticamākais bija tas kad es iesēdos autobusā, jo kā jau tika noskaidrots es neesmu no tiem kas labprātīgi dodas pasaulē meklēt laimi. Bet nezin kā un nezin kāpēc arī man pielipa šis SPRĪDĪŠA sindroms. Tā nu es devos uz Vāciju īsti nezinot kur, neizprotot manus turpmākos pienākumus un kā vēlāk izrādījās arī bez jebkādām vācu valodas zināšanām. Tas tika apjēgts tikai vēlāk, respektīvi, jau izkāpjot Vācijā no autobusa, jo vēl visu ceļu es biju pilnīgi pārliecināts kad vācu valoda man ir kā sacīt jāsaka BASIC LEVEL. Tomēr tas nenobiedēja mani un tā nu es tur cīnījos ar grūto un plašo vācu valodu. Man nācās mācīties dažādas vācu valodas variācijas. Vispirms jau tā saucamo literāro vācu valodu, tad arī dažus vietējos dialektus un kur nu vēl iztikt bez ielas valodas, un visbeidzot jāpiemin pats interesantākais un aizraujošākais. Tā kā es strādāju ar bērniem man nācās arī apgūt bērnu valodu, jo kā jau tas ir noskaidrots un pierādīts arī bērniem ir sava valoda un to neiemācoties ir grūti saprast bērnus ne tikai tiešā nozīmē, bet arī pārnestā. Tieši bērnu valoda bija visinteresantākais ko man nācās iemācīties. Tas bija visai grūti, jo kā jau jūs visi zināt nav jau tādas vārdnīcas, kas palīdzētu saprasties šajā īpašajā valodā. Tomēr es iemācījos runāt bērnu valodā un satiekoties ar draugiem es arī lietoju šo savdabīgo vācu valodas paveidu un par mani tika nepārtraukti smīnēts. Tomēr tas mani padarīja īpašu, jo ne jau visi saprot bērnu valodu.
Zinot valodu problēmu jau vairs nav. Visgrūtākais un komiskākai notiek sākumā, laikā kad vēl tikai iedzīvojas un cenšas saprast kā viss darbojas un notiek. To varētu salīdzināt ar mazu bērnu, kurš iepazīst apkārtējo pasauli.
Interesants bija mans pirmais brauciens ar sabiedrisko transportu. Todien devos uz valodu kursiem. Tā kā es dzīvoju visai nomaļā ciematiņā un valodu kursi noritēja pilsētā 30 kilometrus tālāk, man nācās izmantot gan autobusu, gan vilcienu. Tā nu sekojot mentora norādījumiem iekāpu autobusā ar numuru 7150. Tomēr es nedaudz kļūdījos, jo kā vēlāk izrādījās ir divi autobusi ar tādu numuru. Viens brauc uz vienu pusi un otrs uz otru. Saprotot kad es braucu ne uz to pusi, kuru man norādīja mentors nedaudz it kā satraucos, tomēr nedaudz nomierinoties un papētot autobusu kustības sarakstu viss atrisinājās ļoti ātri. Izrādījās kad es pat biju atradis ērtāko veidu kā nokļūt valodu kursos, jo bija jāizmanto tikai viens autobuss un viens vilciens, nevis divi autobusi un viens vilciens, ko man bija piedāvājis mentors.
Atrodoties Vācijā tikai dažas dienas es atskārtu jau pirmo likumu kas ir obligāti jāievēro. IEPĒRCIES VĒLĀKAIS LĪDZ SESTDIENAS PUSTDIENLAIKAM!!!! Vācijā svētdien nekas nestrādā. Un mazos ciematiņos arī darba dienās ir problēmas ar iepirkšanos, jo veikali strādā vēlākais līdz sešiem vakarā (ja vispār tur ir kāds veikals!!!).
Kādu dienu mēs ar draugu no Spānijas nolēmām izpētīt apkārtni un devāmies nelielā ekskursijā. Mūsu ciematiņš atradās netālu no Feldberga (viena no augstākajām virsotnēm Švarcvaldē) un turpat arī bija augstākais dabiskais ūdenskritums Vācijā. Bija jauka saulaina aprīļa diena un labi pabrokastojuši devāmies ceļā. Saulīte, putniņi, jautri un smaidoši cilvēki, vienkārši idille. Apskatījuši ūdenskritumu ierosināju doties uz Feldbergu (tikai 8 kilometrus). Tā arī sākās neparastais piedzīvojums. Nācās doties pa pastaigu takām cauri mežam. Vērojot neparasti skaistās ainavas pakāpeniski apjautām, ka ik pa brīdim parādās pērnais sniegs. Savukārt mūsu apģērbs bija īsti pavasarīgs, tāds kādu parasti velk saulainās un siltās dienās. Jo tālāk gājām jo vairāk parādījās sniegs un pavisam drīz jau bridām sniegā līdz pat ceļiem. Neskatoties uz dabas izspēlēto jociņu mēs guvām lielisku pieredzi un jautrību. Tagad mēs zinām, ja kalnos neredzi sniegu, tas vēl nenozīmē, ka tā tur nav!
Godīgi sakot 360 dienas ir ļoti īss laika sprīdis un tas paskrien vēja ātrumā. Šajā neilgajā laikā es piedzīvoju tik daudz, ka nepietiktu ir divu vai pat trīs grāmatu lai visu tā kārtīgi izklāstītu. Bet visdārgākais ko man nācās atstāt bija draugi un ļoti man mīļi cilvēki. Tomēr es joprojām zinu kad tur ir kāds, kas man ir draugs! Tomēr viss piedzīvotais dod ko jaunu tev un es esmu laimīgs kad saslimu ar SPRĪDĪŠA sindromu. Un kā jau jūs zināt no pasakas par Sprīdīti, laimes zeme jau ir tepat mājās. To saprot tikai esot prom tālumā. Šad tad der sakravāt somu un doties prom nelielos vai lielos piedzīvojumos, lai atkal ieraudzītu LAIMES ZEMI. Nu gluži kā tajā pasakā par Sprīdīti!!!!!!!!
Renārs jeb vienkārši Lars (acīmredzot mans vārds bija sarežģīts, tādēļ es ieguvu jaunu iesauku)!!!
P.S. Sprīdīša sindroms vēl nav zinātniski pētīts tomēr visi par to jau zina. Vienīgais kas ir zināms droši, no tā nevar izārstēties... nav arī vajadzīgs to censties...tāpat jau arī ir labi...
Vispār "Renārs" nav sarežģīts vārds rietumeiropiešiem. Var paskatīties Vikipaidijā, piemēram - "Renard", izplatītāks gan ir "Reynard".
AtbildētDzēst